Lettische Verteilschriften

Weihnachten, das bekannteste und größte christliche Fest, ist für viele ein Feiertag ohne wirklichen Sinn. Manfred Röseler weist darauf hin, dass die Bedeutung von Weihnachten in Jesus Christus liegt. Die vielen Geschenke, die an Weihnachten gemacht werden, sind nichts im Vergleich zu dem Geschenk, das Gott uns gegeben hat. Die Menschheit war hoffnungslos mit Sünde verschuldet, aber Gott hat den Menschen ein Geschenk gemacht: Die absolute Sündenvergebung in Jesus Christus. "Bei aller Weihnachtsfeierlichkeit übersehen wir oft, dass es nicht in erster Linie um ein nettes Miteinander geht, sondern um die Erlösung von Sünde und um eine neue Beziehung zu Gott. Darum möchte ich fragen: "Haben Sie das große Geschenk Gottes schon angenommen?" Wenn ja, dann haben Sie allen Grund, mit Freuden Weihnachten zu feiern." Labākā dāvana Daudziem cilvēkiem Ziemassvētku svinības ir laiks, kad būt kopā ar draugiem un ģimeni, un iespēja, lai iepriecinātu vienam otru. Citiem, Ziemassvētki ir vientulības laiks, un dažiem – pat izmisuma svētki. Izmisumā izdarītu darbību skaits Ziemassvētku sezonā strauji pieaug ar katru gadu. Šo bēdīgo notikumu skaitļi liecina, ka daudzi neizprot Ziemassvētku patieso nozīmi. Ziemassvētki norāda uz dāvanu, ko mums piedāvā Dievs Jebkura dāvana, ko mēs varam dot ir nenozīmīga, salīdzinot ar to lielisko dāvanu, kuru mums ir sagatavojis Dievs. Šīs Dieva dāvanas vērtība ir neizmērojama. Tā padara mūsu dzīvi jaunu, bagātu un dzīvot vērtu. Dievs redz mūsu vēlmes, ilgas un vajadzības. Viņš zina mūsu stiprās puses un vājības. Viņš zina kādā stāvoklī ir mūsu attiecību ar Viņu. Kā tu pats novērtētu savas attiecības ar Dievu? Vai tās ir kārtībā, jeb tavā dzīvē ir grēks, kas tevi nošķir no Dieva? Dievs ļoti labi zina par katru mūsu grēku. Grēks, piemēram, ir mūsu neticība, mūsu sacelšanās pret Dievu un Viņa baušļu pārkāpšana. Mūsu grēku dēļ mēs esam vainīgi Dieva priekšā. Parādus bankā mēs varam nomaksāt pēc kāda noteikta laika, ar regulāriem maksājumiem. Daži cilvēki patiešām cenšas darīt labus darbus un ievērot Dieva baušļus. Taču šādā veidā mēs nespējam dzēst savu parādu Dieva priekšā. Pat ja kāds no šodienas vairs nekad negrēkotu, viņam tāpat vēl būtu neskaitāmi grēki no pagātnes, kas viņu šķirtu no Dieva. Jesajas grāmatā 59:2 mēs lasām: “…jūsu pārkāpumi jūs attālina no jūsu Dieva.” Un 1. vēstulē korintiešiem 6:9 ir sacīts: “Jeb vai jūs nezināt, ka netaisni neiemantos Dieva valstību?” Bez mūsu grēku šķīstīšanas, mēs nevarēsim doties uz Debesīm. Pēc nāves mūs gaida soda vieta un mūžīga pazudināšana. Lieliskā dāvana, ko mums piedāvā Dievs, ir mūsu grēku piedošana. Viņš vēlas mūs atbrīvot no “mūžīgās pazudināšana” sprieduma (skatīt Jāņa atklāsmes grāmatā 20:15). Viņš vēlas, lai mēs kļūstam par Viņa bērniem un Viņa valstības mantiniekiem. Bet kā tas var notikt? Dievs nevar tā vienkārši neievērot mūsu grēkus un izlikties, ka nekas nebūtu bijis. Tad Viņš nebūtu taisnīgs. Vienīgais veids, kā varam kļūt glābti, ir tajā, ja mūsu grēki tiek piedoti, un tieši tāpēc arī Dievs sūtīja uz šo zemi Savu Dēlu, Jēzu Kristu. Ziemassvētki mums atgādina par Jēzus piedzimšanu Betlēmē pirms vairāk nekā 2000 gadiem Jēzus kļuva par cilvēku, kā mēs. Tomēr bija atšķirība starp Viņa dzīvi un parasta cilvēka dzīvi. Jēzus dzīvoja pilnīgi nevainojamu dzīvi. Viņš nekad neizdarīja nevienu grēku. Viņš sludināja evaņģēliju cilvēkiem, Viņš dziedināja slimos un darīja labu. Viņa brīnumi apstiprina to, ka Viņš ir Glābējs, par kuru tika pravietots Vecajā Derībā. Lai gan Jēzus bija nevainīgs, tomēr Viņš ļāva Sevi notiesāt uz nāvi. Viņš nebija pelnījis nāvi. Bet, caur Savu nāvi pie krusta Golgātā, Viņš izcieta sodu par mūsu grēkiem mūsu vietā. Viņš samaksāja visu parādu, kas mums ir Dieva priekšā. Dievs pieņēma šo upuri. Trīs dienas vēlāk Dievs Viņu augšāmcēla no mirušajiem un nedaudz vēlāk paņēma Viņu atpakaļ Debesīs. Jēzus ir dzīvs arī šodien. Mateja evaņģēlijā 1:21 ir izskaidrots iemesls Jēzus nākšanai uz zemes: “Viņa (Marija) dzemdēs Dēlu un Tā vārdu tev būs saukt Jēzus, jo Viņš atpestīs Savu tautu no viņas grēkiem.” Jēzus nāca uz šo zemi un kļuva par cilvēku, lai samierinātu mūs ar Dievu. Īstā Ziemassvētku nozīme nav par priecīgu kopā sanākšanu, bet tā ir par mūsu attiecībām ar Dievu. Caur Jēzu mēs varam kļūt atbrīvoti no mūsu grēkiem. Mēs varam saņemt piedošanu un kļūt par Dieva bērniem. Mēs varam iegūt pārliecību savās sirdīs, ka kādu dienu mēs būsim Debesīs. Vai tā nav lieliska dāvana? Es vēlētos tev pajautāt: “Vai tu jau esi pieņēmis šo dāvanu?” Ja esi, tad tev ir visi iemesli priecīgi svinēt Ziemassvētkus. Ja labākā dāvana vēl nav tava dāvana, tad pieņem to šodien. Apustuļu darbos 3:19 par to mēs lasām sekojošo: “Tāpēc nožēlojiet savus grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki tiek izdeldēti.” Caur lūgšanu tu vari runāt ar Jēzu un Viņam atzīt visas savas kļūdas un visus savus apzinātos grēkus. Lūdz Viņam piedošanu arī par tiem grēkiem, kurus vairs neatceries. Viņš tev labprāt piedos. Bet neapstājies tikai pie tā vien. Saki Jēzum, ka tu vēlies Viņam pilnīgi uzticēties un ka vēlies, lai Viņš valda tavā dzīvē. Aicini Viņu ienākt tavā dzīvē un uzņemties tavas dzīves vadību. Ja tu uztici savu dzīvi Jēzum, tu kļūsti par Viņa bērnu (skatīt Jāņa ev. 1:12). Kad esi lūdzis lūgšanu, kā paskaidrots iepriekš, pateicies Jēzum par Viņa nāvi pie krusta, par to, ka Viņš piedeva tev, un par to, ka Viņš tev uzdāvināja jaunu, mūžīgu dzīvi. Šādā veidā tu vari piedzīvot, ka Dieva dāvana ir labākā dāvana, kāda vien var būt! Manfred Röseler  

Beinahe jeder denkt von sich, ein guter Mensch zu sein. Die einen sagen, dass sie fleißig waren und anderen geholfen haben. Andere verweisen darauf, dass sie keine ernsten Verfehlungen begangen haben und halten sich deshalb für gute Menschen. Doch die Frage, die Sie sich stellen sollten, lautet: Bin ich damit auch gut genug, um in den Himmel zu kommen? Sie können leicht herausfinden, ob Sie es sind, wenn Sie die zehn Gebote (2. Mose 20,1-17) durchgehen.   Labs cilvēks Vai tu esi labs cilvēks? Vairums cilvēku uzskata sevi par labiem cilvēkiem. Daži teic, ka viņi ir ļoti centīgi un pat palīdz citiem. Citi apgalvo, ka neko tādu ļoti sliktu nav izdarījuši, un tādēļ viņi uzskata sevi par labiem cilvēkiem. Bet jautājums, kuru tev vajadzētu uzdot ir šāds – Vai es esmu pietiekoši labs, lai nokļūtu Debesīs? To tu vari uzzināt, vai esi labs cilvēks! Tu vari to viegli uzzināt, aplūkojot Dieva 10 likumus (baušļus) (2. Mozus 20:1-17) 1. Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs… Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā. Vai Dievam pieder pirmā vietā tavā dzīvē? Jēzus teica: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta.” (Mateja 22:37). Šai mīlestībai ir jāatrodas augstāk par mūsu mīlestību uz saviem vecākiem, brāļiem un māsām, un draugiem. 2. Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes. Varbūt tu neesi darinājis elkus no koka vai akmens, bet, iespējams, tu savā prātā esi izveidojis nepareizu priekšstatu par Dievu. Maldīgi priekšstati par Dievu attur tevi nākt pie dzīvā Dieva. 3. Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu nelietīgi valkāt. Vai esi lietojis Dieva vārdu lamājoties, vai arī esi izsmējis Dievu? Bībele saka: “Tas Kungs to neatstās nesodītu, kas Viņa Vārdu nelietīgi valkā.” (2. Mozus 20:7) 4. Piemini sabata dienu, ka tu to svētī. Tieši tāpat kā Dievs pabeidza radīšanu sešās dienās un atpūtās septītajā dienā, arī mums ir nepieciešama viena diena nedēļā, lai būtu mierā. Mums ir jāveltī viena diena nedēļā, lai pagodinātu Dievu. 5. Godā savu tēvu un savu māti. Mēs negodājam savus vecākus, ja mēs kā bērni viņiem nepaklausām, runājam par viņiem sliktu, necienām viņus un nerūpējamies par viņiem, kad viņi ir kļuvuši veci. 6. Tev nebūs nokaut. Tu varbūt sacīsi, ka esi ievērojis šo bausli. Padomā par to, ko Jēzus teica: “Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā. Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! – tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! – tas sodāms elles ugunī.” (Mateja 5:21-22) Jānis paskaidro tālāk: “Katrs, kas savu brāli ienīst, ir slepkava, un jūs zināt, ka neviens slepkava nepatur sevī mūžīgo dzīvību.” (1.Jāņa 3:15) Jo Dieva priekšā naida pilna sirds ir tikpat slikta kā slepkavība. Mēs pārkāpjam šo bausli, ja mūsu sirdī ir ļauna attieksme. 7. Tev nebūs laulību pārkāpt. Bībele runā, ka laulības pārkāpēji un seksuāli netikumīgi cilvēki neieies Dieva valstībā. (1. Korintiešiem 6:9). Jēzus sacīja: “Bet Es jums saku: ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī.” (Mateja 5:28) Vai tu esi kādreiz ar iekāri skatījies uz pretējā dzimuma personu, jeb īstenībā pārkāpis laulību? 8. Tev nebūs zagt. Vai tu esi kādreiz bez atļaujas kaut ko paņēmis no cita cilvēka (piemēram, darbā, skolā, mājās u.c.)? Varbūt tas bija kaut kas pavisam mazs. Nozagtā priekšmeta vērtība nav noteicošā. 9. Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku. Cik bieži ir jānogalina, lai kļūtu par slepkavu? Tikai vienreiz! Tā pat arī cilvēks, kurš tikai vienreiz melo ir melis. Iespējams, tu neuzskati maldināšanu un viltību par nopietniem grēkiem. Bet Dievs uz to raugās savādāk. Viens vienīgs grēks, nav svarīgi kurš no tiem, ir pietiekams, lai tevi šķirtu no Dieva. 10. Tev nebūs iekārot… neko, kas tavam tuvākam pieder. Mēs nekad nedrīkstam iekārot kaut ko, kas pieder kādam citam – piemēram, māju, mašīnu, naudu, un pavisam noteikti ne vīru vai sievu. Mēs nedrīkstam būt greizsirdīgi par kāda cita cilvēka dzīvesveidu, bet drīzāk mums jābūt apmierinātiem ar to, kas mums pašiem pieder. Vai tu esi turējis šo bausli? Kopsavilkumā Kurš gan var apgalvot, ka ir ievērojis visus baušļus un nav vainīgs neviena no tiem pārkāpšanā? Bībele saka: “Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.” (Romiešiem 3:23) Vai tu atpazīsti savu stāvokli? Vai tu atzīsti, ka esi grēkojis un esi vainīgs Dieva priekšā? Vai tas, ka esi grēkojis pret Dievu, tev neliek uztraukties? Bībele teic, ka mūsu ļaunās uzvedības dēļ mēs esam kļuvuši par Dieva ienaidniekiem (Kolosiešiem 1:21) un Dieva dusmas paliek uz mums (Jāņa 3:36). Daudzi cilvēki domā, ka Dievs ir tik labs, ka Viņš vienkārši neņems vērā mūsu grēkus, bet tas ir neiespējami. Iedomājieties, ka kāds tiesnesis pievērtu acis uz noziedzīgām darbībām un izvarošanu. Vai jūs viņu uzskatītu par labu tiesnesi? Nē, viņš tiktu uzskatīts par samaitātu, korumpētu. Dievs nevar būt samaitāts, korumpēts tiesnesis. Tādēļ Viņš sodīs visus slepkavas, zagļus, laulības pārkāpējus, meļus, burvjus, elku pielūdzējus, zaimotājus ellē, mūžīgā soda vietā. (Jāņa atklāsme 21:8) Īsta mīlestība Dievs tomēr nevēlas, lai tu nonāktu mūžīgā pazušanā. Viņš ir mīlošs un līdzjūtīgs. Tādēļ Viņš ir sagatavojis veidu, kā tu vari saņemt piedošanu par savām vainām. Viņš aicina tevi nākt pie Viņa un pieņemt Viņa piedošanas un mūžīgās dzīves dāvanu. Iedomājies – tu stāvi tiesneša priekšā, jo esi izdarījis daudzus pārkāpumus. Pierādījumi ir nepārprotami, un tava vaina ir pierādīta. Visi tavi labie darbi pagātnē nevar atlīdzināt šīs apsūdzības, un tev tiek piespriests naudas sods 500 000 eiro apmērā vai cietumsods. Tev ir tikai pieci centi, un tu nevari samaksāt šo sodu. Tagad iedomājies, notiek sekojošais – tiesas zālē ir svešinieks, kurš ir dzirdējis visu šo tiesas procesu. Noklausījies spriedumu, viņš nolemj uzņemties sodu uz sevi. Viņš samaksā šo sodu, tiesa to pieņem, jo likuma prasības tiek izpildītas, un tu tiec atklāti atzīts par brīvu cilvēku. Vai tas nebūtu lieliski? Tieši to Dievs izdarīja tavā labā pirms 2000 gadiem! Bībelē teikts, ka Dievs sūtījis Savu Dēlu Jēzu Kristu uz šo zemi. Jēzus nekad visā savā dzīvē nebija grēkojis. Viņš bija nevainīgs, taču Viņš uzņēmās mūsu vainu un sodu, kad Viņš nomira pie Golgātas krusta. Bībelē teikts: “Bet Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki.” (Romiešiem 5:8) Jēzus nomira pie krusta mūsu grēku dēļ. Dievs pieņēma šo upuri un uzmodināja Viņu no mirušajiem. Tieši tādēļ Jēzus var sacīt: “Es Esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” (Jāņa 14:6) Vai tu saproti, cik ļoti Dievs tevi mīl? Vai apzinies, ka tu esi vainīgs Dieva priekšā, un ka tev ir nepieciešama Viņa piedošana? Ja tava atbilde ir “Jā”, tad dari to, ko Dievs saka: “Tāpēc nožēlojiet savus grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki tiek izdeldēti” (Apustuļu darbi 3:19) Ikviens, kurš atzīstas savos grēkos un vēršas pie Dieva, saņems savu grēku piedošanu. Atgriezies no saviem grēkiem un paļaujies uz Jēzu. Īsta ticība Daudzi cilvēki “tic”, ka tāds Jēzus pastāv, bet viņi nav uzņēmuši Viņu kā savu Glābēju. Ir liela atšķirība starp ticību galvā (uzskatiem) un īstu ticību (uzticēšanos). Ko īsti nozīmē ticēt Jēzum Kristum? Tas nozīmē, ka tu uzticies Jēzum tieši tāpat kā izpletņlēcējs izlec no lidmašīnas 5000 metru augstumā un pilnībā uzticas savam izpletnim. Uzticēšanās Jēzum ir līdzīga lēkšanai ar izpletni – tas ir uzticēšanās solis. Izlem dzīvot savu dzīvi kopā ar Jēzu, nevis dzīvot grēkā. Lūdz, lai Jēzus piedod tavus grēkus, ienāk tavā dzīvē un vada tevi cauri dzīvei. “Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam.” (Jāņa 1:12) Ja tu vēlies spert šo soli, šī sekojošā lūgšana var kļūt par tavu personīgo lūgšanu: “Kungs Jēzu, es pateicos Tev, ka miri pie krusta par manu grēku. Es apzinos, ka Tu man esi vajadzīgs. Lūdzu, piedod man manu grēku. Es nožēloju savu grēku. Kungs Jēzu, šodien es nolemju Tevi uzņemt. No šī brīža mana dzīve pieder Tev. Es lūdzu Tevi ienākt manā dzīvē. Es Tev uzticos. Pārņem Tu kontroli pār manu dzīvi. Bībelē teikts, ka ikviens, kurš Tevi uzņem, kļūst par Dieva bērnu. Es tam ticu. Paldies Tev, ka ienāci manā dzīvē, un ka drīkstu būt Tavs bērns. Āmen.” Nav svarīgi, ka lūgšana ir izteikta tieši šādā veidā. Bet ir svarīgi, lai tu lūgšanā sacīto tiešām tā arī domā. Lēmumam par Jēzu ir jānotiek tavā sirdī. Pēc tam, kad uzņemsi Jēzu savā dzīvē, Dievs tevi izmainīs no iekšienes uz āru. Tu domāsi un jutīsies citādāk. Dievs dos tev jaunu spēku tavai dzīvei. Katru dienu lasi savu Bībeli un paklausi Dieva Vārdam. Mēs priecāsimies saņemt no tevis kādu ziņu! Iespējams, ka tev joprojām ir kādi neatbildēti jautājumi. Bet atceries – tev nav jāsaprot visas izpletņa funkcijas, lai spētu to lietot. Ārkārtas situācijā ir labāk vispirms paņemt izpletni, nevis domāt kā apmeklēt izpletņlēkšanas kursus. Tu vari pieņemt šo lēmumu pārāk vēlu un nesagatavoties mūžībai. Nekavējies ar lēmuma pieņemšanu uzticēties Jēzum. Tu taču nezini, cik laika tev vēl ir dots, lai pieņemtu šo lēmumu.

Heutzutage bringt man die beiden Begriffe "Evolution" und "Theorie" nicht mehr zusammen - die Entwicklung des Lebens über Milliarden von Jahren gilt als erwiesen. Dass sie es nicht ist, möchte Prof. Dr. Werner Gitt in diesem Traktat beweisen. Anhand einiger konkreter Beispiele zeigt er die Schwächen der Theorie auf und führt auch ein allgemeines Argument an, das der unerklärlichen Herkunft der Information, um letztlich das "wissenschaftliche AUS" für die Evolutionstheorie zu erklären. "Rechtzeitig zu Beginn des Darwinjahres 2009 erschien am 31. Dezember 2008 in der Zeitung ,DIE ZEIT' ein doppelseitiger Artikel mit der Überschrift ,Danke, Darwin!' [...] Der eigentliche Denknotstand unserer Welt ist, dass dem wirklichen Urheber aller Dinge nicht mit Leitartikeln ,Danke, Jesus!' gehuldigt wird." Dieses Traktat eignet sich besonders gut zur Weitergabe an suchende Menschen!  

An verschiedenen Beispielen wird die Genialität der Schöpfung dargestellt. Als Wissenschaftler erklärt Prof. Dr. Werner Gitt, dass die unglaubliche Information, die in der ganzen Schöpfung steckt, einer intelligenten Quelle bedarf. Diese Quelle ist Gott selbst. Die Wissenschaft kann nur das "Was" analysieren, nicht aber das "Woher". Das "Am Anfang schuf Gott Himmel und Erde" der Bibel gibt uns eine Antwort auf die Frage nach der Herkunft des Lebens. Der Gedanke, Gott hätte durch Evolution geschaffen (die so genannte "Theistische Evolution"), untergräbt die Autorität der Bibel und ist mit dem christlichen Glauben unvereinbar. Die Bibel zeigt deutlich, dass Jesus der Schöpfer ist. Jesus hat die Menschen geschaffen und liebt sie hingebungsvoll. Darum lädt Jesus dazu ein, diese Liebe anzunehmen. Dieses Traktat eignet sich besonders gut zur Weitergabe an suchende Menschen! Kurš ir Radītājs? Pasaule, kuru redzam sev apkārt Tikai neliels ieskats dzīvo būtņu pasaulē mums atklāj augsta līmeņa mērķtiecīgu plānu: jūras zīdītājs kašalots ir veidots tā, lai varētu nirt līdz pat 3 000 metru dziļumam, bet uzpeldot neaizietu bojā no nirēju slimības, un raibais dzenis, spēcīgiem cirtieniem sitot pa koku, tomēr nedabū smadzeņu satricinājumu. Dzīvība lielākoties ir atkarīga no pilnvērtīgas orgānu (piem. sirds, aknu, nieru) darboties spējas. Negatavi, vēl attīstības stadijā esoši vai pusgatavi orgāni ir nederīgi. Tam, kurš šajā sfērā domā tāpat kā darvinisms, ir jāzina, ka evolūcijai nepiemīt tāda virzība uz mērķi, lai vēlāk sasniegtu pilnībā funkcionējošu orgānu. Daudzus gājputnus vada autopilots, kurš neatkarīgi no laika apstākļiem un dienas vai nakts tos nogādā tieši pie mērķa. Piemēram, Amerikas dzeltenais tārtiņš, pārziemot lido no Aļaskas uz Havaju. 70 gramu tauku enerģijas, kas tam nepieciešami 4 500 kilometru lidojumam, ir ļoti precīzi aprēķināti, un 6,8 grami rezerves paliek pretvēja gadījumam. Nautiluss dzīvo spirālveidīgas kaļķa čaulas ārējā galā, kuras iekšpuse ir sadalīta vairākos kambaros. Tie katru reizi piepildās ar vajadzīgo gāzes daudzumu, atkarībā no ieniršanas dziļuma tā, lai vienmēr tiktu sasniegts piemērots līdzsvara stāvoklis peldēšanai. Mūsu modernās zemūdenes salīdzinot ar viņu darbojas neveikli un lempīgi. Dzīvnieciņi parasti uzturas apmēram 400 metru dziļumā, naktī uzpeldot līdz 100 metru dziļumam. Dažām mikroskopiski mazām baktērijām ir iebūvēti ar protoniem darbināmi elektromotori, kuri tām dod spēju kustēties uz priekšu un atpakaļ. Neiedomājami maza izmēra telpā, burtiski sešās miljardās daļās kubikmilimetra, kolibaktērijai ir vairāk kā seši šādi motori, sava spēkstacija strāvas radīšanai, kompjūtersistēma un ne mazums ķīmisko fabriku. Ikviena dzīvā šūna ir tūkstoškārt sarežģītāka un ģeniālāk veidota nekā jebkura cilvēku izveidota mašīna. Tajā vienlaicīgi norisinās tūkstošiem sakārtoti un laikā ziņā viens ar otru saskaņoti ķīmiski procesi. Dzīvās šūnas DNS molekulās mēs varam atrast vislielāko cilvēkiem zināmo informācijas blīvumu. Cik daudz rokasgrāmatu varētu ievietot vienas kniepadatas galviņā, izmantojot šo informācijas uzglabāšanas tehniku, ja tā būtu veidota no DNS materiāla? Tie būtu 15 miljardu eksemplāru! Ja tās novietotu vienu uz otras, tad izveidotos 200 miljonu kilometru augsta kaudze, un tas atbilstu attālumam, kas ir vairāk kā 500 reižu no Zemes līdz mēnesim (= 384 000 km). Mūsu universā atrodas apmēram 1025 zvaigžņu (= vieninieks ar 25 nullēm). Cilvēka dzīves laiks nav pietiekams, lai tās visas paspētu saskaitīt. Ja mums būtu ļoti ātrs dators, kuru izmantot zvaigžņu skaitīšanai un kurš sekundē veiktu desmit miljardus skaitļošanas operāciju, tad šim nolūkam tam vajadzētu 30 miljonus gadu. Aplūkojot tikai šos nedaudzos piemērus, katrs domājošs cilvēks uzdod jautājumu par visu šo ģeniālo radījumu izcelsmi. Evolūcijas teorija, kuru pieņem tik daudzi mūsu laikabiedri, nesniedz pilnvērtīgu atbildi, jo tā visu izskaidro tikai ar matēriju – arī milzīgo informācijas daudzumu šūnās, dvēseli un apziņu. Informātikas zinātnes likumi apgalvo, ka informācija ir kaut kas nemateriāls un tādēļ, lai rastos informācija, vienmēr vajadzīgs kāds inteliģents avots – kāds ar gribu apveltīts autors. Radīšanas darbos redzamā inteliģence un gudrība ir patiešām grandioza. Tādēļ no radīšanas darbiem mums jāsecina, ka ir nepieciešams radošs autors. Rodas jautājums: Kur atrast pilnvērtīgu atbildi? Dabas zinātņu ietvaros ar dažādām mērīšanas un svēršanas metodēm ir iespējams izpētīt tikai mūs aptverošo laika un telpas realitāti. Tādā veidā var tikt sniegta atbilde uz to “Kas?” ir ticis radīts, nevis “No kurienes?” tas radies. Atbilde uz otro jautājumu atrodas ārpus visām cilvēcisko spēju robežām, un to var sniegt tikai pats autors. Bet kur tad Radītājs pats sevi ir atklājis? Bībelē, korānā vai varbūt kādā pasaules vēstures grāmatā? Visas daudzās pasaules reliģijas nevar būt patiesas, jo tās dod atšķirīgas un pretrunīgas atbildes. Vai nu tās visas ir nepareizas, vai arī viena vienīgā var būt patiesa. Svarīgs kritērijs, lai pārbaudītu patiesību, ir piepildījušies pravietojumi. Bībele ir vienīgā grāmata, par kuru ir pierādīts, ka 3268 ilgi pirms tam izteikti pravietojumi vēlākā laikā ir piepildījušies. Tādas kvalitātes zīmes nav nevienai citai grāmatai pasaulē. Bībele, salīdzinājumā ar visu citu jebkad uzrakstīto, ir izcila un vienreizēja. Tāpēc Bībele man ir Dieva Vārds mums – cilvēkiem. Jau pašā pirmajā pantā Bībele sniedz mums atbildi par Radītāju: “Iesākumā Dievs radīja”. Tas labi saskan ar jau iepriekš minēto prasību pēc inteliģentas izcelsmes avota. Kas ir Radītāja persona? Dievs bija pirms visa. Pirms tika dota telpa, laiks, un matērija, Viņš bija tā Persona, kas jau darbojās. Ja aplūkojam tikai Bībeles pirmo teikumu, var rasties iespaids, ka Dievs Tēvs ir vienīgais Radītājs. Būtiska norāde, ka Viņš nav vienīgais Radītājs, izriet no radīšanas stāsta: “Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības.” (1. Mozus 1:26). Arī Svētais Gars ir bijis iesaistīts, viņa līdzdalību mēs redzam radīšanas stāsta otrajā pantā “...Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem”. Bībele neatklāj visu uzreiz, tā bieži mūs informē soli pa solim. Jautājums “Kurš?” precīzāk tiek atklāts Jaunajā Derībā. Saskaņā ar 1. Korintiešiem 8:6 kļūst skaidri saprotams, ka Jēzus Kristus ir bijis iesaistīts radīšanas darbā: “Bet mums ir tik viens Dievs, Tēvs, no kura visas lietas, un kurš ir mūsu ilgu mērķis; un tik viens Kungs Jēzus Kristus, caur kuru visas lietas, arī mēs caur viņu.” Ebreju vārds “Elohim” 1. Mozus 1:1 tiek lietots kā Dievs - Radītājs daudzskaitļa formā. Radīšanas darbu varam izskaidrot ar kādu ikdienišķu līdzību: Mēs, visa ģimene, ar automašīnu dodamies pie draugiem. Kad pienācis laiks, lai dotos atpakaļ, es kā ģimenes tēvs saku: “Tagad mēs vēlamies braukt mājās.” Lai gan es runāju daudzskaitļa formā, tas tomēr nozīmē, ka tikai viens sēdēs pie stūres un veiks braucienu. Pārējie ģimenes locekļi sēdēs mašīnā – tātad arī “brauks” – lai gan tikai vadītājs aktīvi stūrēs, strādās ar gāzes pedāli un bremzēm. Šis nepilnīgais piemērs palīdz mums saskatīt to, ko Bībele mums māca par radīšanas veicēju. Dievs radīja pasauli caur Jēzu Kristu. Tas skaidri izteikts Ebrejiem 1:2. Arī Jāņa evaņģēlija sākumā skaidri teikts, ka visam, kas pastāv, savs sākums ir Jēzū: “Caur Viņu (= caur Vārdu = caur Jēzu) viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir.” (Jāņa ev. 1:3). Jēzus Kristus ir Radītājs Par Jēzus aktīvo Radītāja darbību mēs tālāk varam lasīt Kolosiešiem 1:16-17: “Viņā (= Jēzū Kristū) radītas visas lietas debesīs un virs zemes, redzamās un neredzamās, gan troņi, gan kundzības, gan valdības, gan varas. Viss ir radīts caur Viņu un uz Viņu, bet Viņš pats ir pirms visa, un viss pastāv Viņā.” Redzamajā, materiālajā pasaulē nav nekas, kas nebūtu radīts caur Jēzu. Gan milzīgais kosmoss ar miljoniem galaktiku ir tai skaitā, gan arī sīkākās detaļas dzīvās šūnas darbībā vai atoma struktūras uzbūvē. Jēzus nav tikai visa mikro- un makrokosmosa Autors, Viņš ir arī Pārvaldnieks pār visu. Bez tam, caur Jēzu ir radīta arī mums vēl neredzamā pasaule. Debesis apdzīvo neskaitāmi radījumi, kurus Bībele sauc par eņģeļiem. Kā viss Dieva radībā ir daudzveidīgs un vienlaikus ļoti sakārtots, tas pats ir sakāms arī par neredzamo pasauli, kā uz to norāda vārdi par troņiem, kundzībām, valdībām un varām. Jēzus ir ne tikai Radītājs, bet arī šīs pasaules uzturētājs. Viss pastāv Viņā. Pasaule arī pēc radīšanas netika atstāta pašdarbībā, bet to nes un uztur Viņa spēkpilnais vārds. Līdz ar to mums nav jābaidās no kosmiskas katastrofas, saskrie-noties divām zvaigznēm, vai par Saules izdegšanu un atdzišanu. Jēzus uzturēs šo pasauli līdz savai atkalatnākšanai. Cilvēks neradās kosmiskās loterijas spēles rezultātā, kā to apgalvo Nobela prēmijas ieguvējs Žaks Monods (Jaques Monod), mēs esam mērķtiecīgi radīti ar noteiktu galamērķi – būt pie Jēzus! Bez šī mērķa mūsu dzīve pazaudē jēgu. Jēzus Radīšanas darbība Vecajā Derībā Salamana pamācībās 8:22-24,30 ir rakstīts: “Es esmu bijusi tā Kunga rīcībā jau Viņa ceļa pašā iesākumā; iekāms Viņš kaut ko radīja, es biju pie Viņa, jau no pirmlaikiem. Es esmu ielikta un pastāvu jau no mūžības, no paša sākuma, iekāms pat vēl zemes nebija. Kad vēl nebija dziļumu, es jau biju dzimusi... es biju pie Viņa kā palīdze...” Lutera tulkojumā lietotais vārds “meistars“ (latviešu tulkojumā “palīdze”), norāda uz Jēzus izpildošo darbību radīšanā. 102. psalma 26. pants Jaunajā Derībā tiek citēts vēstulē Ebrejiem 1:10 un tas tiek attiecināts uz Jēzu: “Senlaikos Tu zemei pamatus esi licis, un debesis ir Tavu roku darbs.” Kā Radītājs veica Savu darbu? Ja jautājam, kā tika veikta radīšana, Bībele mums atklāj Radītāja metodes: caur Dieva Vārdu: Psalmi 33:6, Jāņa ev. 1:1-4 bez izejmateriāla: Ebrejiem 11:3 Dieva spēkā: Jeremija 10:12 ar Dieva gudrību: Psalmi 104:24; Kolosiešiem 2:3 pēc Dieva gribas: 1. Mozus 1:26, Jāņa atkl. 4:11 caur Dieva Dēlu: Jāņa ev. 1:1-4, Jāņa ev. 1:10, Kolosiešiem 1:15-17 saskaņā ar Jēzus raksturu: Mateja ev. 11:29, Jāņa ev. 10:11. Šie faktori darbojās sešas radīšanas dienas. Tie nepakļaujas ar parastiem dabas likumiem aprakstāmo notikumu gaitai un tāpēc tikai caur ticību tie ir pilnvērtīgi aptverami. Pašreizējie dabas likumi regulē procesus mūsdienu pasaulē, taču tie nav radīšanas cēlonis, bet gan tikai radīšanas rezultāts. Kas mums ir dots Jēzū Kristū? Viņš ir pamats, uz kura varam veidot savu dzīvi. Kāda dzīvokļu celtniecības kredītiestāde reklamējās ar saukli: “Uz šiem akmeņiem Jūs varat celt.” Par Kristu mēs patiešām varam teikt: “Uz šī pamata Jūs varat celt”. Kristū visam ir savs pamats: radīšanai, Bībelei, ticībai, glābšanai, mieram, cerībai, ceļam pie Tēva un dzīves mērķim. Kristus ir neizkustināmi stingra klints (1. Korintiešiem 10:4), pret kuru tiek sagrautas visas cilvēcīgi izdomātās sistēmas. Ja Dievs saka: “Es samaitāšu gudro gudrību” (1. Korintiešiem 1:19), tad tas notiek pret Jēzus klinti. Šeit sašķīst gabalos ideoloģijas, ateismi un evolūcijas sistēmas. Arī to pārstāvjiem reiz būs jāloka ceļus šī Kunga priekšā (Filipiešiem 2:10), lai gan pašlaik viņi tik asi noraida “Plānotāju”, “Dizaineri”, “Radītāju” un “Glābēju”. Kāpēc evolūcijas mācība ir tik bīstama? Tā ne tikai māca mums nepareizu pasaules uzskatu, bet tā ieved mūs pilnīgā bezcerībā, tieši kā vācu rakstnieks Žans Pauls (Jean Paul, 1763-1825) savā romānā “Siebenkäs” tik trāpīgi aprakstījis: “Dieva nav... sastingusi, mēma neesamība! Salta, mūžīga vajadzība! Traģiska nejaušība... Cik vientuļš ir cilvēks šajā plašajā Visuma līķu kaudzē!” Evolūcijas mācība apgalvo, ka tā spēj izskaidrot šo pasauli bez Radītāja. Šī iemesla dēļ tā mērķtiecīgi pavedina cilvēkus un apzinīgi ved virzienā uz ateismu (Dieva noliegšanu), un ar šo ateistisko uzskatu mēs, saskaņā ar Jēzus liecību, nonāksim ellē: “...kas netic, tas tiks pazudināts” (Marka ev. 16:16). Daži mēģina evolūciju pasludināt par Dieva darba metodi. Ja Dievs būtu radījis izmantojot evolūciju, tad nebūtu pirmais cilvēku pāris; nebūtu arī nekāda grēka, tādēļ ka “Agresija ir dzinēj spēks, kas darbina evolūciju” (Joachim Illiess); Dievam būtu bijis nāvi jāizmanto kā radīšanas lī dzekli; tiktu pamatoti atņemta glābšana caur Jēzu, kurš  pretstatā grēcīgajam Ādamam nosaukts par “pēdē jo Ādamu” (1.Korintiešiem 15:45). Šie izteikumi pierāda, ka tā sauktā “teistiskā evolūcija” grauj Bībeli pašos tās pamatos ar nolūku to atmest. Tāpēc mēs varam šo kļūdaino domu dziļākajā būtībā vienkārši noraidīt. Kāda elpu aizraujoša doma Mēs uzzinājām par Jēzu Kristu kā visu lietu Radītāju. Viņš ir tas, kurš no mūžības bija un joprojām ir Debesu valstības Karalis. Viņam ir dota visa vara debesīs un virs zemes (Mateja ev. 28:18). Vai mēs varam aptvert sekojošo elpu aizraujošo domu? Vīrs pie krusta Golgātā un šīs pasaules un visa dzīvā Radītājs ir viena un tā pati persona! Savā nebeidzamajā mīlestībā uz mums Viņš ļāva sevi piesist pie krusta un tam nepretojās, lai varētu mums atvērt Debesu durvis. Kurš Viņu atraida, tas zaudē visu: “Kā mēs izbēgsim, tik dārgu pestīšanu nicinādami?” (Ebrejiem 2:3). Kas Viņu pieņem, tas iegūst visu: “Kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā.” (Jāņa ev. 5:24). Lūdziet Kungam Jēzum piedošanu par visiem saviem grēkiem, lai varētu pastāvēt Dieva tiesā, uzņemiet Viņu kā savu personīgo Radītāju un Glābēju un sekojiet Viņam. Informātikas profesors un direktorsDr. Verners Gits

Die grundlegende Frage, die suchende Menschen sich stellen, wird hier von Prof. Dr. Werner Gitt beantwortet. "Wie findet man den Himmel?" Auf jeden Fall nicht durch eigene Anstrengungen oder Konzepte. "Was aber bringt uns wirklich in den Himmel?" Gott hat die Einladungen für den Himmel schon verteilt wie im Gleichnis des Menschen, der zu einem großen Fest Einladungen verschickte. Doch viele Menschen redeten sich heraus. Prof. Dr. Gitt ruft dazu auf, nicht so "kurzsichtig" wie diese Leute zu sein. Jesus will uns vor der Hölle erretten und diese wird kein Vergleich zu der sogenannten "Hölle von Auschwitz" sein. Er hat am Kreuz für unsere Schuld bezahlt, wir müssen diese Einladung nur annehmen, dann ist ein Platz im Himmel "gebucht". Ein Entscheidungsgebet soll den Lesern dabei helfen. Dieses Traktat eignet sich besonders gut zur Weitergabe an suchende Menschen! Kā es varu no­kļūt De­be­sīs? Daudzi cilvēki cenšas apslāpēt savas domas par mūžību. To novērojam pat pie tiem, kas dažreiz domā par savas dzīves nobeigumu. Amerikāņu aktrise Drū Berimora (Drew Barrymore), savā bērnībā tēloja galveno lomu fantastikas filmā “E.T. the Extra-Terrestrial” (“Citplanētietis”). Divdesmit astoņu gadu vecumā (dzimusi 1975. gadā) viņa sacīja: “Ja es gadījumā nomirstu pirms savas kaķenes, iedodiet viņai apēst manus pelnus. Tad es vismaz savā kaķī varēšu turpināt dzīvot.” Vai šāda neizpratne un tuvredzība attiecībā uz nāvi nav biedējoša? Jēzus laikā daudzi cilvēki nāca pie Viņa. Viņu vajadzības gandrīz vienmēr bija laicīga rakstura: Desmit spitālīgie gribēja kļūt veseli (Lūkas 17:13). Aklie gribēja kļūt redzīgi (Mateja 9:27). Kāds cits gaidīja palīdzību mantojuma strīdā (Lūkas 12:13-14). Farizeji nāca ar viltīgu jautājumu, vai viņiem ķeizaram ir jāmaksā nodokļi (Mateja 22:17). Tikai nedaudzi cilvēki nāca pie Jēzus, lai no Viņa uzzinātu, kā var nonākt Debesīs. Kāds bagāts, jauns vīrietis nāca pie Jēzu ar jautājumu: “Labo mācītāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvību?” (Lūkas 18:18). Un viņam tika atbildēts, kas ir jādara, proti – jāpārdod viss, pie kā pieķeras viņa sirds un jāseko Jēzum. Tā kā viņš bija ļoti bagāts, tad nesekoja šim padomam un līdz ar to atteicās no Debesīm. Bija arī cilvēki, kuri nemaz nemeklēja Debesis, bet satiekoties ar Jēzu, viņi par to uzzināja, un tai pašā mirklī viņi satvēra šo aicinājumu. Caķejam ļoti gribējās redzēt Jēzu. Taču viņš ieguva daudz vairāk kā bija gaidījis. Pēc Jēzus viesošanās pie Caķeja mājās – tā sakot, pie kafijas tases – viņš atrada Debesis. Jēzus skaidri pateica: “Šodien šim namam pestīšana notikusi” (Lūkas 19:9). Kā var atrast Debesis? Pamatojoties uz līdz šim sacītā varam secināt: Debesu valstību cilvēks atrod kādā noteiktā dienā. To ir labi zināt, ka arī Jums, mīļais Lasītāj un mīļā Lasītāja, mūžīgo dzīvību pie Dieva ir iespējams satvert šodien. Debesu valstības iegūšanu nav iespējams izpelnīties ar kādiem labiem darbiem. Debesu valstību var atrast arī pilnīgi nesagatavojies. Mūsu pašu priekšstati par nonākšanu Debesīs var būt pilnīgi greizi, ja mēs nevadāmies no Dieva teiktā. Kāda šlāgeru dziedātāja vienā dziesmā dziedāja par klaunu, kurš pēc ilggadēja darba cirkū aizgāja no amata: “Viņš noteikti nonāks Debesīs, jo viņš cilvēkiem radīja prieku.” Kāda bagāta sieviete lika uzcelt nabagmāju, kurā bez maksas varēja dzīvot 20 sievietes. Taču viņa izvirzīja vienu priekšnoteikumu – šīm sievietēm vajadzēja apsolīt, ka viņas katru dienu vienu stundu lūgs par šīs kundzes dvēseles glābšanu. Bet kā tad mēs īstenībā nokļūstam Debesīs? Lai skaidri un gaiši atbildētu uz šo jautājumu, Jēzus mums stāsta kādu līdzību. Lūkas evaņģēlijā 14. nodaļas 16. pantā Viņš runā par kādu cilvēku [ar viņu līdzībā domāts Dievs], kurš rīkoja lielus svētkus [ar to līdzībā domātas Debesis], un vispirms izsūta personīgus ielūgumus noteiktiem cilvēkiem. Bet atbildes visas ir sarūgtinošas. Viņi viens pēc otra sāka aizbildināties. Pirmais paskaidroja: “Es esmu tīrumu nopircis…”, otrais sacīja: “Es esmu piecus jūgus vēršu nopircis…”, trešais teica: “Es sievu esmu apņēmis… tāpēc nevaru noiet.” Jēzus pabeidz šo līdzību ar namatēva spriedumu: “Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu” (Lūkas 14:24). No tā varam saprast, ka Debesis var gan iegūt, gan zaudēt. Noteicošais ir tas, vai mēs pieņemam vai noraidām šo ielūgumu. Vai ir iespējams vēl vienkāršāks ceļš? Nu nav taču! Un kad reiz daudzi cilvēki tiks izslēgti no Debesīm, tad ne jau tāpēc, ka viņi nezināja šo ceļu, bet gan tāpēc, ka viņi būs atraidījuši šo ielūgumu. Šie trīs līdzībā pieminētie cilvēki nav mums labs piemērs sekošanai, jo neviens no viņiem nepieņem ielūgumu un neatnāk uz svētkiem! Bet vai tad svētki tādēļ nenotiek? Notiek! Pēc šī atteikuma namatēvs nosūta ielūgumus uz visām pusēm. Bet šoreiz netiek vairs drukātas kartiņas ar zelta burtiem. Tagad derīgs ir pavisam vienkāršs uzaicinājums: “Nāciet!” Un katram, kurš atsaucas aicinājumam, tiek nodrošināta vieta svētkos. Kas notiek tālāk? Jā, cilvēki nāk – pat lieliem pulkiem. Pēc kāda laika namatēvs veic pagaidu novērtējumu: Vēl ir brīvas vietas! Viņš saka saviem kalpiem: “Ejiet ārā vēlreiz! Turpiniet aicināt vēl!” Šajā brīdī es gribētu attiecināt šo līdzību uz mums, jo tas attiecas tieši uz mūsu šodienas situāciju. Vēl ir brīvas vietas Debesīs, un Dievs grib tev sacīt: “Nāc, aizņem savu vietu Debesīs! Esi gudrs un rezervē sev vietu mūžībai! Dari to šodien!” Debesis ir neiedomājami skaistas, un tāpēc Kungs Jēzus salīdzina tās ar lieliem svētkiem. 1. vēstulē korintiešiem (2:9) ir sacīts: “Ko acs nav redzējusi, un auss nav dzirdējusi, un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas viņu mīl.” Nekas, pilnīgi nekas uz šīs zemes, pat ne pietuvināti, nav salīdzināms ar Debesīm. Tik neiedomājami skaisti tur ir! Mēs nekādā gadījumā nedrīkstam palaist garām Debesis, jo tās ir ļoti vērtīgas. Kāds ir mums atvēris šīs durvis uz Debesīm. Tas ir Jēzus, Dieva Dēls! Mums ir Viņam jāpateicas, ka tas ir tik vienkārši, lai tur nokļūtu. Tagad tas ir atkarīgs vēl tikai no mūsu vēlēšanās. Šim ielūgumam neseko tikai tie, kuri ir tikpat tuvredzīgi kā līdzībā minētie trīs vīrieši. Glābšana notiek caur Kungu Jēzu Apustuļu darbos (2:21) mēs lasām ļoti svarīgu teikumu: “Ikviens, kas tā Kunga vārdu (Jēzu Kristu) piesauks, tiks izglābts.” Tas ir Jaunās Derības būtiskākais apgalvojums. Kad Pāvils atradās cietumā Filipos, sarunā ar cietuma sargu viņš īsi izteica lietas būtību: “Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksiet pestīti.” (Apustuļu d. 16:31). Lai gan šī vēsts ir īsa un kodolīga, taču dziļi uzrunājoša un dzīvi pārveidojoša. Vēl tai pašā naktī cietuma sargs atgriezās no grēkiem pie Jēzus. Ir vēl kaut kas, kas mums noteikti ir jāzina – Jēzus vēlas mūs novirzīt no ceļa, kurš noved pazudināšanā, ellē. Par Debesīm un elli Bībele runā, ka cilvēki tur atradīsies mūžīgi. Viena vieta ir brīnišķīga, bet otra šausmīga. Trešās vietas nepastāv. Piecas minūtes pēc nāves neviens vairs neteiks, ka ar nāvi viss ir beidzies. Visu izšķirs Jēzus persona. Mūsu mūžīgā atrašanās vieta ir atkarīga no vienas vienīgas personas – no Jēzus un mūsu attiecībām ar Viņu! Kad es biju Polijā, ceļojumā ar priekšlasījumiem, mēs apmeklējām kādreizējo koncentrācijas nometni Aušvicā (Auschwitz). Šo koncentrācijas nometni Otrā pasaules kara laikā izveidoja nacisti Polijas dienvidos. Aušvicā sistemātiski tika nogalināti cilvēki, kurus nacisti vajāja. Tur notika briesmīgas lietas. No 1942. gada līdz 1944. gadam šeit ar gāzi noindēja un tad sadedzināja vairāk kā 1,6 miljonu cilvēku, pārsvarā ebreju. Literatūrā tiek runāts par “Aušvicas elli”. Man bija jādomā par šo apzīmējumu, kad mūs kāds darbinieks veda cauri gāzes kamerai, kurā vienā reizē tika nogalināti 600 cilvēki. Tas bija neiedomājami šausmīgi. Bet vai tā tiešām bija elle? Mēs kā apmeklētāju grupa varējām vienkārši apskatīt šo gāzes kameru tādēļ, ka kopš 1945. gada janvāra šīm šausmām pienāca gals. Tagad šīs telpas ir atvērtas apskatei, un tur neviens vairs netiek mocīts un indēts. Aušvicas gāzes kameras bija īslaicīgas. Taču Bībelē minētā elle ir mūžīga. Nometnes muzeja ieejas zālē manu uzmanību piesaistīja kāds attēls, kurā bija attēlots krusts ar Kristus ķermeni. Kāds ieslodzītais savu cerību uz Krustā Sisto bija ar naglu iegravējis sienā. Arī šis mākslinieks nomira gāzes kamerā. Bet viņš pazina Glābēju Jēzu. Kaut arī viņš mira šajā drausmīgajā vietā, tomēr viņam Debesis bija atvērtas. Bet no tās elles, par kuru Kungs Jēzus tik iespaidīgi brīdina Jaunajā Derībā (piem. Mateja 7:13; 5:29-30; 18:8), nav nekādas izejas un nav vairs glābšanas, kad cilvēks tur reiz ir nokļuvis. Jo tā elle, atšķirībā no Aušvicas, darbojas mūžīgi, un to arī nevar tā vienkārši apmeklēt. Arī Debesis ir mūžīgas. Un tā ir vieta, uz kuru Dievs mūs grib aizvest. Tādēļ ļaujiet sevi aicināt, lai nonāktu Debesīs. Piesauciet tā Kunga Vārdu, un tādā veidā rezervējiet sev Debesis! Pēc kādas lekcijas kāda satraukta sieviete man jautāja: “Vai tad Debesis vispār ir iespējams rezervēt? Tas taču tik ļoti atgādina ceļojumu biroju!” Es viņai piekritu: “Ja neveicat rezervāciju, jūs nenokļūsiet pie mērķa. Ja vēlaties doties uz Havaju salām, jums taču arī ir vajadzīga derīga lidojuma biļete.” Viņa turpināja jautāt: “Bet par biļeti taču ir jāmaksā?!” – “Jā, par biļeti uz Debesīm arī! Taču tā ir tik dārga maksa, ka neviens no mums to nevar samaksāt. Tas ir mūsu grēks, kas to aizkavē. Dievs savās Debesīs nepacieš nevienu grēku. Ikvienam, kurš pēc šīs dzīves vēlas pavadīt mūžību kopā ar Dievu Debesīs, ir vispirms jātiek atbrīvotam no savas grēku vainas. Šo atbrīvošanu ir jāiegūst tikai caur kādu bezgrēcīgu personu – un šī persona ir Jēzus Kristus. Tikai Viņš vienīgais ir spējīgs samaksāt! Un Viņš ir samaksājis ar Savām asinīm, caur Savu nāvi pie krusta.” Un kas tad man tagad ir jādara, lai es nonāktu Debesīs? Arī mums Dievs piedāvā savu glābšanas ielūgumu. Daudzas Bībeles rakstu vietas mūs dedzīgi aicina atsaukties šim Dieva aicinājumam: “Cīnieties ieiet pa šaurajiem vārtiem, jo Es jums saku: daudzi vēlēsies ieiet, bet nevarēs!” (Lūkas 13:24). “Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība tuvu klāt pienākusi!” (Mateja 4:17). “Ieejiet pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet. Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.” (Mateja 7:13-14). “Satver mūžīgo dzīvību, uz ko tu esi aicināts!” (1.Timotejam 6:12). “Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksiet pestīti!” (Apustuļu d. 16:31). Tie visi ir ļoti pamodinoši un spēcīgi aicinājumi. Šajos tekstos ir jūtama nopietnība, noteiktība un steidzamība. Tāpēc mēs rīkosimies tikai atbilstoši, ja uz šo ielūgumu uz Debesīm mēs atbildēsim ar lūgšanu, kura brīvā veidā varētu skanēt apmēram šādi: “Kungs Jēzu Kristu, līdz šim es esmu dzīvojis tā, it kā Tevis nemaz nebūtu. Tagad es esmu sapratis, kas Tu esi, un tādēļ es pirmo reizi vēršos pie Tevis lūgšanā. Tagad es zinu, ka ir gan Debesis, gan arī elle pastāv. Izglāb mani no elles, kur es īstenībā nonāktu savas grēku vainas dēļ un īpaši savas neticības dēļ. Es vēlos reiz būt kopā ar Tevi Debesīs Mūžībā. Es apzinos, ka es nevaru nokļūt Debesīs ar savu nopelnu palīdzību, bet tikai caur ticību uz Tevi. Mīlēdams mani, Tu esi miris arī par mani pie krusta, uzņemdamies manus pārkāpumus uz Sevi un samaksāji par mani. Es pateicos Tev par to. Tu redzi visu manu grēku vainu, jau no manas bērnības. Tev ir zināms ikviens manas dzīves grēks – viss, gan tas, ko es tagad apzinos, gan arī viss, ko es sen jau esmu aizmirsis. Tu zini visu par mani, jo Tu mani ļoti labi pazīsti. Tev ir pazīstamas visas manas sirds emocijas – vai tie ir prieki vai bēdas, labsajūta vai nomāktība. Tavā priekšā es esmu kā atvērta grāmata.  Tāds, kāds es esmu un kā esmu līdz šim dzīvojis, es nevaru pastāvēt Tavā un dzīvā Dieva priekšā, un tāpēc es nevaru nokļūt Debesīs. Tādēļ es lūdzu Tevi – piedod man visus manus grēkus un pārkāpumus. Es no visas sirds nožēloju savus grēkus. Es pieņemu Tevi tagad par savu Kungu. Pārņem Tu manas dzīves vadību. Es gribu dzīvot tā, kā Tu to vēlies. Lūdzu, palīdzi man atteikties no visa, kas nav pareizs Tavā priekšā, un dāvā man jaunus ieradumus, ko Tu varētu svētīt. Atver man saprašanu uz Tavu Vārdu, Bībeli. Palīdzi man saprast, ko Tu man vēlies teikt, ka es Tavā Vārdā varu atrast jaunu spēku un dzīves prieku. No šī brīža esi Tu mans Kungs, kuram es ar prieku piederu, un kuram es vēlos sekot. Lūdzu, rādi man ceļu, pa kuru man tagad jāiet. Es pateicos Tev, ka Tu mani uzklausīji. Es ticu Taviem apsolījumiem, ka, atgriežoties pie Tevis, esmu kļuvis par Dieva bērnu, kas kādu dienu mūžīgi būs kopā ar Tevi Debesīs. Es priecājos par šo lielo ieguvumu, ka Tu jau tagad esi man blakus ikvienā situācijā. Lūdzu, palīdzi man atrast ļaudis, kas arī Tev tic, un ļauj man atrast Bībelē balstītu draudzi, kur es varētu regulāri klausīties Tavu Vārdu. Āmen.” Direktors un profesors emeritusDr. inž. Verners Gits